Categorised in: Exhibitions

Izstādes 9 Rīgas stāvokļi koncepcija

November 2, 2015 8:16 am

9 Rīgas stāvokļi. Pilsētas atjaunošanās un transformācijas. Rīgas pilsētvide un arhitektūra

Izstādes kuratora ievads.

Oskars Redbergs. Arhitekts, pētnieks un kurators. Savā pētnieciskajā darbībā viņš orientējas galvenokārt uz postkoloniālo pilsētu kultūrainavas un pilsētainavas transformācijām.

Rīga ir Latvijas Republikas galvaspilsēta – tās politiskais, kultūras un ekonomiskais centrs, kurā dzīvo vairāk kā viena trešdaļa visas valsts pilsoņu. Likumsakarīgi, ka tieši lielākā būvniecības aktivitāte un investīcijas tiek piesaistītas Rīgai, un līdz ar būvniecības procesiem parādās arī jaunā arhitektūra. Turklāt Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Labi saglabātais viduslaiku pilsētas audums, viendabīgi 19. un 20. gs. mijas perioda dzīvojamās apbūves rajoni ar liela jūgendstila ēku īpatsvaru, plašās industriālā mantojuma teritorijas, kā arī 1–2 stāvu koka ēku koncentrācija Rīgas vēsturiskajā centrā padara Rīgu unikālu Ziemeļeiropas pilsētu kontekstā.
Šodien, 22 gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas, Latvija atkal atrodas metamorfozes laikmetā, kad iepriekšējā ekonomiskā, sociālā un kultūras sistēma ir sabrukusi un jauna vēl nav izveidojusies. Šis laiks ir pateicīgs, lai kritiski aplūkotu arhitektūras un pilsētvides transformācijas procesus no cita skatupunkta. Kultūras, ekonomiskā un sociālā „reģenerācija” ir kļuvuši par atslēgas vārdiem, īpaši pēc banku finanšu krīzes, kura Latviju skāra īpaši nopietni. Pēc-krīzes laikmetā
joprojām daudzas dzīvojamās ēkas, biroju kompleksi un agrākās ražošanas ēkas ir palikušas neizmantotas. Šie apstākļi arī nosaka mūsdienu arhitektu darbības jomas galvenā fokusa pārvietošanos no jaunu ēku būvniecības uz esošo būvju un pilsētvides kompleksu pielāgošanu atbilstoši jaunai funkcijai un lietotāju vajadzībām.
Tieši darbs ar vēsturisko apbūvi un kultūras mantojumu ir galvenā joma, kurā latviešu mūsdienu arhitekti ir izpelnījušies savu atpazīstamību vietējā sabiedrībā. Virkne realizēto projektu ir pierādījums tam, ka jauno arhitektūru ar veco ir iespējams savienot ļoti dažādos veidos. Šie projekti parāda noteiktu „latvisko veidu un
attieksmi” pret vēsturiskajiem un šodienas procesiem.
Rīga 2014. gadā kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Šis tik drīzās nākotnes notikums mums ir kalpojis par impulsu radīt izstādi, kas atspoguļo pēdējos divdesmit gados aktuālos Rīgas vēsturiskās un laikmetīgās arhitektūras mijiedarbības procesus. Šajā izstādē ir iekļauti vairāk nekā 50 arhitektūras un pilsētplānošanas projekti. Vispārinošā veidā tie ir grupēti pēc pavisam jaunu urbāno tipoloģiju principa, ļaujot apzināt tos 9 Rīgas stāvokļus, kādi tās arhitektūras un pilsētvides projektiem ir visraksturīgākie. Šī izstāde atsakās no tradicionālās ēku klasifikācijas pēc to funkcijas vai stilistikas. Tā vietā tiek izmantots jauns klasifikācijas veids, kas ļauj atklāt JAUNAS URBĀNĀS TIPOLOĢIJAS un analizēt arhitektūru un pilsētvidi veidojošos procesus daudz plašākā kontekstā. Izstādes 9 sadaļu apzīmēšanai izmantoti termini, kas aizgūti no tādām jomām kā ekonomika, medicīna, finanses u.c. Arhitektūra ir spēja savienot dažādas šķietami nesaistītas lietas un idejas, piešķirt tām kopēju formu un radīt jēgu to kopējai eksistencei. Attiecīgi šī izstāde „9 Rīgas stāvokļi” pievēršas arhitektūrai, kas ir radusies īpašos apstākļos, dažādu normatīvu un ierobežojumu ietekmē, ekonomiska, sociāla, kultūras un politiska dialoga rezultātā.
Izstādei piemīt vairāk kognitīvs, nekā reprezentatīvs raksturs. Izstādē ir iekļauti arī tādi arhitektūras piemēri, kuru arhitektoniskās vai pilsētvides kvalitātes ir neviennozīmīgas. Vienlaikus šie piemēri mums ļauj skaidrāk izprast tos laikmetīgās arhitektūras un kultūras stāvokļus, ar kuriem tā saskaras tās attīstībā šodienas apstākļos. Jāatzīmē gan, ka šīs robežas ne vienmēr ir striktas un atsevišķi objekti dažkārt var tikt saistīti ar vairākiem stāvokļiem vienlaicīgi.
Jāatzīmē, ka izstādes veidotāji apzinās, ka izstādes ietvaros aplūkoti vien piemēri no Rīgas vēsturiskā centra un tam piegulošajām teritorijām, kur minētie jautājumi atklāj sevi visspilgtāk. Šī izstāde neiekļauj padomju mikrorajonu un jauno dzīvojamo kvartālu apbūves jautājumus Rīgas pierobežās, bet šiem un citiem izpētes tematiem izstādes veidotāji varētu pievērsties nākotnē. Šīs kategorijas, kuras atspoguļo 9 Rīgas stāvokļus, piedāvā vien nelielu ieskatu Rīgas arhitektūras un pilsētplānošanas procesos. Šādas klasifikācijas mērķis ir parādīt tieši attiecības starp pilsētas fizisko struktūru un tās sociālo struktūru (visplašākajā tās nozīmē) un mūsdienu kapitālisma netveramajām sastāvdaļām.

Izstādē aplūkotie Rīgas stāvokļi vispārīgi iedalāmi šādās 9 tipoloģiskajās grupās:

Jaunais pastorālisms – Tradicionālās pilsētas tēla reģenerācija.
Jaunais pastorālisms iespējams ir viena no interesantākajām pēdējo 20 gadu Rīgas kustībām. Tas ir saistīts ar atsevišķu aktīvistu – uzņēmēju, arhitektu un pašvaldības institūciju pārstāvju centieniem atjauno un pilnveidot nelielus pirms modernisma laikmeta pilsētas fragmentus. Šo kustību raksturo centieni atjaunot pilsētas dzīves saikni ar dabu un saglabāt tradicionālās Eiropas pilsētas tēlu. Šos projektus bieži vien raksturo dabīgu materiālu lietojums, rūpes par detaļām, iederība kultūrvēsturiskajā pilsētvidē, vides harmonija, kā arī dārgu būvniecības tehnoloģiju izmantošana. Tāpat novērojama tendence, līdz ar jaunā pastorālisma ienākšanu attiecīgajā pilsētas fragmentā, ir vietas pamatiedzīvotāju nomaiņa, un šie modernisma neskartie apbūves fragmenti pārtop par ekskluzīviem pilsētas dzīvojamajiem rajoniem.

Plenērs – Pulbiskās telpas „sakārtošanas”.
Šos projektus raksturo publiskas pilsētas telpas izveidošana vai „sakārtošana”. „Sakārtošana” ir izteikti postsociālistiski latvisks pienesums pilsētplānošanas terminoloģijā, kas aizgūts no primitīvas politiskās pirmsvēlēšanu retorikas. „Sakārtošana” nozīmē veikt jebkādas acīmredzamas pārmaiņas noteiktajā vietā, kas kalpo kā kontrasts iepriekš pastāvošajai/vecajai „nesakārtotībai”. „Sakārtošanas” jēdziena veiksmīgas komunikācijas pamatā ir atklāsme, ka „Jaunais ir labāks nekā parastais”. Sakārtošanas pretnostatījums un kontrasts nesakārtotībai, kāda valdīja iepriekš, tiek automātiski uztverts par kvantitatīvu uzlabojumu, vienlaikus izvairoties no profesionāla vai sabiedriska dialoga par to, KĀ būtu bijis vislabāk ‘sakārtot’, atbilstoši objektīvi kvalitatīvajiem, estētiskajiem un ekonomiskajiem kritērijiem, izmantojot arhitektūras, iedzīvotāju iesaistes un pilsētvides plānošanas mehānismus. Turklāt daļa no šiem projektiem Rīgas pilsētas publiskajā ārtelpā ir saistīti tieši ar Eiropas Savienības fondu pieejamajiem līdzekļiem pilsētas gājēju, auto un velo transporta infrastruktūras uzlabošanai.

Pārizmantošana – Bijušo rūpnīcu teritoriju pārveidošana un transformācija.
Šī sadaļa pievēršas bijušo rūpniecisko teritoriju transformācijām, kurās iezīmējas divas galvenās tendences. Viena no tendencēm pievērš uzmanību 19. gs. beigu industriālā mantojuma vides piemērošanai radošo industriju, izglītības un kultūras iestāžu vajadzībām, veidojot radošos kvartālus. Visbiežāk pirms Pirmā pasaules kara celtās sarkanā vai dzeltenā ķieģeļa mūra ražošanas ēkas tiek uzlūkotas kā estētiska vērtība, turklāt to atvērtais plānojums ir viegli pielāgojums pastāvīgi mainīgajām šodienas funkcionālām prasībām. Paralēli sastopama arī otra tendence – pievēršanās veselu bijušo industriālo teritoriju transformācijai, ražošanas funkcijas aizvietojot ar dzīvojamo, darījumu vai pakalpojumu funkcijām. Visbiežāk šādu rūpniecisko teritoriju transformācijām ir hibrīds raksturs – nevērtīgāko nojaucot, bet vērtīgāko un potenciālai piemērojamāko – saglabājot un pārbūvējot.

Lielceļš -Arhitektūra kustībā.
Līdz ar politiskas un sociālekonomiskās formācijas maiņu 90. gadu sākumā, privātā automašīna no luksuspreces pārtapa par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Dramatiski pieaugušais automašīnu skaits pēdējos 20 gados būtiski palielināja lielceļu nozīmi pilsētas attīstībā, veidojot jaunu Rīgas izplešanās formu – komerciālās apbūves attīstību gar maģistrālajiem lielceļiem, kas nebija pazīstama iepriekšējos, plānveida ekonomikas apstākļos. Gar lielceļu maģistrālēm parādās Lielceļu arhitektūra, kurai raksturīga kā ideoloģiska, tā ekonomiska daudzveidība un neviennozīmība.

Autonomija – Virtuāli supersavienoti, fiziski atrauti.
Šī sadaļa veltīta pašpietiekamai ēku tipoloģiskajai grupai, kurai piederīgie piemēri atrodami vairākās Rīgas centra pieguļošajās teritorijās, kurās tiek celtas banku ēkas, sporta centri un daudzdzīvokļu ēku puduri. Šo fenomenu vislabāk raksturo tieši banku ēkas un finanšu centri. Šīs būves virtuāli ir supersavienotas un
superintegrētas globālajos finanšu un datu tīklojumos, tajā pat laikā šo ēku arhitektūru un fizisko klātbūtni raksturo pilnīga atrautība vienai no otras, artikulētas publiskās ārtelpas neesamība un atsvešinātība no apkārtējās pilsētvides. Vienīgo saikni savā starpā un ar pārējo pilsētu šīs ēkas demonstrē vien personīgā transporta infrastruktūras līmenī. Šīs pretenciozās ēkas un ēku puduri jeb arhipelāgi ir pilsētvidē „izmētāti” objekti, kurus raksturo iekšēja autonomija. Izstādes kuratoru grupa šajā kategorijā nolēma iekļaut arī jauno Nacionālās Bibliotēkas ēku. Visdrīzāk šī ēka arīdzan vislabāk darbosies kā efektīgs mezgls globālajā un vienotajā grāmatu un informācijas tīkojumā, taču vienlaikus ēkai raksturīgais fiziskās klātbūtnes un mēroga pārmērs un vāja integrācija apkārtējā pilsētas audumā padarīs to par autonomu objektu pilsētvidē.

Pārņemšana – Ēkas, kas „aprij” pilsētu.
Šīs jaunās pilsētvides objektu tipoloģiskās grupas attīstība ir saistīta ar pēdējos 20 gados Rīgā strauji ieplūstošo globālo finanšu kapitālu un vērtīgo Vecpilsētas un centra rajona nekustamo īpašumu uzpirkšanu. Blakus esošu īpašumu nonākšana viena īpašnieka rokās rada priekšnoteikums būvnormatīvu interpretācijai ar mērķi palielināt apbūves blīvumu un komercplatību apjomu, neskatoties uz tradicionālajām pilsētas vēsturisko apbūves un īpašumtiesību struktūras raksturiezīmēm. Tie visbiežāk ir komerciāla rakstura projekti, kas turklāt nereti ir monofunkcionāli, un to būtiska atšķirība jeb pazīme ir mērogs, proti, tās ir būves, kas atrodas pilsētas centra apbūvē un nereti „aprij” lielāku pilsētas daļu, vairākus gruntsgabalus, veselu kvartālu, ielas, skvērus un publiskos laukumus. Tie ir arhitektūras mēroga risinājumi, kas tiecas atrisināt pilsētbūvnieciska mēroga problēmas.

Plombes – Robi veselumā.
Rīgas pilsētas centra apbūvi veido izteikti perimetrālas apbūves princips, kas izveidojies vairāku dinamisku pilsētas attīstības periodu gaitā. Nozīmīgas pilsētas vēsturiskā centra daļas ielu tīkls savas tagadējās aprises ieguva jau 19. gs. sākumā, kad teritorijai vēl bija priekšpilsētas statuss un kad būvnoteikumi tajā paredzēja
vien 1-2 stāvu augstas koka apbūves veidošanu. Līdz ar pilsētas vaļņu nojaukšanu un industriālo revolūciju 19. gs. vidū, te strauji aizsākās arī mūra namu celtniecība, kas savu kulmināciju sasniedza 19. un 20. gs. mijā. Izmaiņas Rīgas pilsētas centra perimetrālajā apbūvē ienesa arī pasaules kari un padomju periods, taču tām nebija sistēmisks raksturs. 20. gs. gaitā šajā viendabīgajā, perimetrālajā apbūvē bija izveidojušies robi, un atkal iekļaušanās kapitālisma saimnieciskajā sistēmā ir ļāvusi attīstīties Rīgai raksturīgai jaunās arhitektūras tipoloģiskajai grupai – t.s. plombēm. Tās ir jaunas ēkas, kas aizpildot robus perimetrālajā apbūvē, cieši piekļaujas blakusstāvošajiem, visbiežāk 19. gs. otrās puses un 20. gs. sākuma namiem. Rīgas gadījumā, risinot šādu būvju arhitektūru, liela nozīme ir centra teritorijas pilsētbūvniecikā mantojuma statuss, kas uzliek stingrus noteikumus, ar speciāliem būvnormatīviem ierobežojot arhitektu uzdevumu.

Svārstības -Vēsturiskā mantojuma interpretācijas svārsts.
Šī tipoloģiskā sadaļa pievēršas vēsturisko ēku rekonstrukcijas un konvertācijas projektiem, kuros izmantotie telpiskās transformācijas paņēmieni kopā varētu tikt apzīmēti kā „svārstības”, kas raksturo jaunās un vecās arhitektūras mijiedarbības raksturu un intensitāti. Atkarībā no vēsturisko ēku rekonstrukcijas projektos iesaistīto arhitektu un pasūtītāju inteliģences, profesionālisma un izmantotās stratēģijas „vēsturiskā mantojuma interpretācijas svārsts” pārvietojas skalā no vienas galējības uz otru, no ēkas vēsturiskās ēkas skrupulozas restaurācijas līdz pat pilnīgai vēsturiskās ēkas ignorēšana vai pat nojaukšanai. Tāpat atkarībā no vēsturiskās ēkas potenciāla, telpu programmas un arhitekta pieejas, šo piemēru klāsts veidojas visai daudzveidīgs.

Elūzijas – Jebkas ir labs!
Šajā tipoloģiskajā grupā iekļauti objekti, kuru rašanās pamatā bieži vien ir tādi faktori, kā strauja kapitālisma ienākšana, likumdošanas nepilnības, pilsoniskā sabiedrības un demokrātiskās kontroles vājums, lēmumu pieņemšanas necaurspīdīgums un naudas spiediens iepretim nepietiekami principiālām un kompetentām iestādēm ar mazapmaksātiem ierēdņiem. Arhitektūra kļūst par darījuma formu starp abām pusēm – starp birokrātisko institūciju un pasūtītāju. Šāda arhitektūra kā medijs spēj integrēt sevī jebkura veida pretrunas, ja tā atsakās no sava uzdevuma – piešķirt jēgu dažādo lietu, interešu jēgpilnai līdzāspastāvēšanai. Šie projekti rāda apskaužamu spēju pielāgoties un vienlaikus realizēt šķietami pretrunīgas un savstarpēji izslēdzošas lietas. Šīs sadaļa ietver tādus objektus, kuru raksturošanai varētu izmanto arī tādus apzīmējumus kā simulakri, mīmikrija, fikcija, kas patiesībā ir objekti, kuru jēga ir nenotverama. Šie projekti tapuši pateicoties konjunktūras prasībām, bet paradoksālā veidā tiem bieži vien raksturīgs kopīgs lozungs ‘everything goes’. Atsevišķus šai sadaļā aplūkotos piemērus no vienas puses varētu dēvēt par asprātīgiem un konceptuāliem risinājumiem, bet no otras puses – par pastāvošo noteikumu ignorantu interpretāciju, par pieminekli necaurspīdīgam plānošanas procesam un īpašajiem Rīgas stāvokļiem kopumā.

4