Publications: Articles / Books / More / Postcards / Reviews /

Dr. Ojārs Spārītis (Latvijas zinātņu akadēmijas prezidents) .Recenzija par eseju krājumu „Mūsdienu kultūras stāvokļi / Conditions for Contemporary Culture. Riga”

February 11, 2016 7:42 am

Dr. Ojārs Spārītis (Latvijas zinātņu akadēmijas prezidents) .Recenzija par eseju krājumu „Mūsdienu kultūras stāvokļi / Conditions for Contemporary Culture. Riga”

Dr. Ojārs Spārītis (Latvijas zinātņu akadēmijas prezidents)

Recenzija par eseju krājumu „Mūsdienu kultūras stāvokļi / Conditions for Contemporary Culture. Riga” / sast. Oskars Redbergs. – Rīga: Megaphone Publishers, 2013. – 333 lpp.: il.
2014. gada oktobris

Viens no nozīmīgākajiem Rīgai kā Eiropas kultūras galvaspilsētai veltītiem notikumiem ir izdevniecības Megaphone Publishers grāmatas „Mūsdienu kultūras stāvokļi / Conditions for Contemporary Culture. Riga” sagatavošana, kas nāca klajā 2013. gada pašā nogalē. Tās galvenais redaktors – arhitekts Oskars Redbergs norāda, ka „izdevumā ir pētīti tie apstākļi, kādos attīstās latviešu mūsdienu kultūra un kādos veidojas pilsoniskā sabiedrība Latvijā”. Dalībai šajā projektā ir pieaicināti divdesmit autori, kuri ir veltījuši savus darbus Rīgai un Latvijai: semiotiķis Sergejs Kruks, vēsturnieki Kaspars Kļaviņš un Leons Taivāns, psihoterapeits Viesturs Rudzītis, sociālantropologi Vieda Skultāns un Viesturs Celmiņš, pilsētvides teorētiķis Kšistofs Navrateks (Krzysztof Nawratek), sociālo un politisko norišu pētnieks Andrejs Berdņikovs, migrācijas lietu eksperte Aija Lulle, žurnālists Juka Rislaki (Jukka Rislakki), kultūras teorētiķis un komunikācijas zinātņu speciālists Deniss Hanovs, politikas un ekonomikas filozofijas pētnieks Havjērs Landes (Xavier Landes), arhitekti Juhani Palasmā (Juhani Pallasmaa) un Aleksandrs Rapaports (Александр Раппапорт), dzejnieks Guntars Godiņš, mākslas vēsturnieks Hanss Leps (Hans Lepp) un fotogrāfi Arnis Balčus, Aivars Siliņš, Andrejs Strokins un Reinis Hofmanis.
Mana vērtējuma izejas punkts grāmatas „Mūsdienu kultūras stāvokļi..” uztverei bija divu britu kultūras teorētiķu un kultūras procesu vērotāju – Čārlza Lendrija (Charles Landry) un Marka Pahtera (Mark Pachter) grāmatā – „Kultūra krustcelēs”, kas latviešu valodā ir iztulkota pirms dažiem gadiem, rodamās domas. Tajā skaidrota mūsdienu kultūras amorfā daba, bieži vien pieņemot par kultūru to, kas nav kultūra, vai uzdodot par augsto kultūru to, kas ir masu kultūra, un sapludinot vienkopus augstās kultūras, elitārās kultūras jēdzienu saturu ar subkultūras, industriālās kultūras un dizaina izpausmēm, iegūto konglomerātu bez kritiskas attieksmes ieceļot mākslas rangā. Šī diskursa telpā tiek ienests vesels mākonis dažādu jēdzienu, kas klasiski 19. gs. un 20. gs. 1. puses kultūras teorijā netika uzskatīti par tās kultūras sastāvdaļu, kurai ir akadēmiska kvalifikācija un meistarība, ar kuru māksla kā intelektuāls produkts ir radīta uz noteikta materiāla un garīga substrāta pamata.
Grāmatā „Mūsdienu kultūras stāvokļi.” redzamie centieni analizēt veselumu, sadalot to fragmentos, ir saskanīgi ar grāmatas „Kultūra krustcelēs” autoru Č. Lendrija un M. Pahtera atklāto tendenci, ka mūsdienu sabiedrība ir spiesta iztikt ar kultūras fragmentiem, tāpēc, ka, lai sabiedrību pārvaldītu tās veselumā kā strukturētu sistēmu vai darītu to uz ideālistiskiem pamatiem, sabiedrības vadītājiem ir vienādā mērā jāspēj nodrošināt izglītības, kultūras, veselības un sociālā aizsardzība, vienādi jāgādā ne tikai par spožām rūpnīcām un kūpošiem skursteņiem, bet jārūpējas arī par to, lai sabiedrībai būtu pieaugošs ne tikai garīgais, kulturālais un saturiskais piepildījums, bet arī izklaide, apģērbs, un pilnīgi viss sadzīves nodrošinājums. 19. gs. ideālistu teorijās, kas bija dzimušas 18. gs. sociālo utopistu filozofu teorijās, vēl ietilpa sabiedrības universālās atbildības modelis, ka sociums jābūvē kā veselums, kurā viss ir proporcionālās attiecībās, viss atrodas savstarpējā mijiedarbībā un valsts mehānismi funkcionē sabiedrības labklājības labad. Šodienas sabiedrībā, kas ir kļuvusi ļoti pragmatiska vai pat ciniska, ražotājs un finanšu turētājs norobežojas no sociālās atbildības par grūtdieņiem, ekoloģiju, izglītību, kultūru, un tikai pēc pārpalikuma principa, ja vien tam labpatīk, tas atbalsta, piemēram, Čelsijas futbola komandu vai kādu muzeju dārga šedevra iegādei, bet, ja tam nepatīk, tas neatbalsta neko. Sociālā atbildība vairs nav primāra vērtība pragmatisma, materiālisma, politiskā cinisma un morālu nodevību gadsimtā.
Viens no grāmatas “Mūsdienu kultūras stāvokļi” kvalitātes garantiem ir starptautiska redkolēģija, kura ir noteikusi katra šķirkļa, katra raksta kvalitāti, un, kas pazīstot laikmeta problēmu loku, ir spējusi rosināt autorus radīt kvalitatīvas esejas, formulēt definīcijas un izdarīt secinājumus tā, lai katrs paradokss vai piemērs izskatītos tieši tik pārliecinošs, kā to prasa šīs grāmatas tematiskā slodze. Progresīvi ir arī tas, ka grāmata iespiesta divās valodās, tādējādi tā var pildīt gan iekšpolitisko kultūras misiju, gan uzrunāt pasauli ar savu piemēru bāzi kaut vai tāpēc vien, ka maza tauta mūsdienu pasaulē ir kā lakmusa papīrs, jo tā jūtīgāk uztver pārmaiņas, ātrāk un varbūt pat sāpīgāk uz tām reaģē, tomēr cenšas izdzīvot un saglabāt savu patību.
Pievēršoties grāmatas struktūrai, jāatzīmē, ka eseja ir intelektuāli un emocionāli ļoti smalks žanrs, kas bieži vien spēj iedarboties uz lasītāja apziņu un bezapziņu daudz precīzāk, nekā statistiska. Izvēlētais žanriskais ietvars šādai grāmatai ir ļoti labs, lai pieteiktu aktuālu tēmu loku, un, iespējams, aizsāktu veselu grāmatu sēriju, kuras turpmākie izdevumi jau varētu veidoties kā analītiski rakstu krājumi. Šajā grāmatā pulcinātie autori – dzejnieki, arhitekti, vēsturnieki, sociālantropologi, ekonomisti, psihologi, u. c. – pārstāv dažādas un dažkārt vienu no otras attālinātas nozares, bet viņi visi ir teicami ierakstījušies grāmatas dotajā formātā, mūsdienīgi skatoties uz Rīgas un Latvijas, un arī Eiropas un globālām problēmām. Autoru spriedumi ir aktuāli, un to redzējums ir pastarpināts ar aktīvu sabiedrisko un pētnieciski analītisko pozīciju, katram autoram labi pārzinot viņa tematisko loku plašā ģeogrāfiskajā un problēmu dimensijā. Turklāt dažādo jomu pārstāvji šajā izdevumā, kas tapis gandrīz kā radošajā darbnīcā, ir bijusi dota iespēja justies brīvāk, nekā iežņaugtiem savas disciplīnas ietvaros, kur vienas nozares autori mēdz cits ar citu konkurēt. Grāmatā ir noņemts savstarpējās sacensības slogs, un katra eseja ir autonoma vērtība. Tomēr tās visas vieno grāmatas kopējā koncepcija, kas savukārt palīdz veidot atraisītāku dialogu ar sabiedrību.
Savdabīgu kontekstu grāmatai piešķir arī vairāku fotomākslinieku attēlu sērijās piedāvātais skatījums uz dzīvi kā sociālu parādību, uz pilsētvidi kā sociālu telpu, uz Latvijas kultūrvidi kā arhitektoniskā mantojuma un daudzveidīgu kultūras slāņu kārtojumu. Šie fotodokumenti pauž vārdos neformulētu kontekstu. Tie ir kā paralēlais scenārijs, kas ļauj saskatīt virkni problēmu, ko analizē arī grāmatā iekļautās esejas. Fotogrāfijas kā estētiska un mākslinieciska vērtība kādai daļai lasītāju var būt emocionāli rosinošs papildus komponents un atslēga uz kādu no rakstiem.

Pirkt grāmatu:
http://hilbig.lv/mp/lv-musdienu-kulturas-stavokli-conditions-for-contemporary-culture-riga