Mūsdienu kultūra tekstā un bildēs. „Mūsdienu kultūras stāvokļi. Rīga”

Arhitekta Oskara Redberga un mākslas zinātnieces Ingas Karlštrēmas veidotais bilingvālais izdevums „Mūsdienu kultūras stāvokļi/Conditions for Contemporary Culture. Riga” klajā nāca 2013. gadā izdevēju „Megaphone Publishers” paspārnē, apkopojot divdesmit starptautisku autoru esejas latviešu un angļu valodā un četru Latvijas fotogrāfu darbus.

Jāsaka atklāti, par izdevniecību pirmo reizi uzzināju tikai saistībā ar šo grāmatu, taču, uzmeklējot informāciju tīmeklī, atklājās, ka radošās apvienības darbības lokā ir ne tikai elegantu izdevumu sagatavošana, bet arī izstāžu kūrēšana. Kā savā Facebook lapā saka „Megaphone Publishers” pārstāvji: „Mēs radām publisko telpu – gan fizisku, gan kultūras.” (We produce public space – physical or cultural – oriģināls angļu val.)

Apvienojot multidisciplināru autoru kolektīvu, izdevums piedāvā jaunu perspektīvu uz aktuāliem jautājumiem par mūsdienu kultūras parādībām no semiotikas, antropoloģijas, vēstures, filozofijas, mākslas pētniecības, politikas, ekonomikas un psiholoģijas skatpunkta. Rakstu autoru saraksts ir iespaidīgs. Tekstus piedāvā virkne vietējo autoru – Sergejs Kruks, Kaspars Kļaviņš, Leons Gabriels Taivāns, Viesturs Rudzītis, Vieda Skultāns, Viesturs Celmiņš, Guntars Godiņš, Aija Lulle, Deniss Hanovs, Andrejs Berdņikovs, kā arī ārvalstu domātāji – Kšistofs Navrateks (Krzysztof Nawratek), Juka Rislaki (Jukka Rislakki), Havjērs Landess (Xavier Landes), Juhani Palasmā (Juhani Pallasmaa), Aleksandrs Rapaports (Alexander Rappaport, Александр Раппопорт) un Hanss Leps (Hans Lepp).

Lielāko daļu rakstu vieno kopīga tēma – tāda vai citāda rakstura latviskums, taču katrs autors piedāvā citas stilistikas tekstu. Sekojot O. Redberga ievadvārdiem, S. Kruks iztirzā kultūras jēdziena izpratni un interpretāciju Latvijas kultūras telpā, kodolīgi konspektējot šī jēdziena interpretācijas epizodes vēl nesenā pagātnē gan politiķu izteikumos, gan mākslinieku darbos. Nākamajās lappusēs A. Balčus piedāvā ieskatu 2008. gadā sāktajā ciklā „Latvijas piezīmes”, kurā „pievēršas latviešu sabiedrībai, aplūkojot kolektīvos rituālus un publisko telpu”. Publicētajos darbos pievēršanās sabiedrībai noris caur nostūru iemūžināšanu, kas rāda klusas Rīgas ielas vai tukšumu Latvijas laukos, kur tagadne mijas ar padomju atmosfēru (un tā nenoliedzami ir latviskās identitāte daļa), saglabājot vienmēr aktuālo interesi par kadra estētiskajiem aspektiem. Izdevumā sastopami arī attēli no sērijas „Uzvaras parks” ar mūsdienīgu, pat romantizētu skatījumu uz daudznozīmīgo objektu.

„Latvijas piezīmēm” seko S. Kruka īsdarbs, kas divās lappusēs ieskicē Latvijas kultūras kanona ēnas pusi; tālākajās izdevuma lappusēs S. Kruks runā par diskursa analīzi un tās aktualitāti mūsdienās, pašu terminu raksturojot kā „izvairīšanos no laika un resursu ietilpīgas kvantitatīvas satura analīzes”, kā arī ar īsi komentē sašķelto Latvijas informācijas telpu, tādā veidā kļūstot par eseju krājuma ražīgāko autoru.

Uzmanību saista vēsturnieka K. Kļaviņa esejas intriģējošais nosaukums „Latviešu kultūras ceļš zem sātana saules: 19. gadsimta otrā puse – mūsdienas”, kas aizgūts no franču rakstnieka Žorža Bernanosa (Georges Bernanos) romāna „Zem Sātana saules”. Esejā autors apskata vairākas atmodas Latvijā un kā tās korelē ar Latvijas politisko vēsturi uz globālo norišu fona. Tam seko psihologa V. Rudzīša pārskats par latviešu nacionālo pašapziņu (autors ieskatās arī Livonijas laika un krusta karu ietekmē uz latviešu sabiedrisko apziņu, kā arī eseju „Psihoterapija, kultūra, politika”), savukārt L. G. Taivāns skaidro, kāpēc Rīga ir lielāka par Latviju.

Aizraujošu izklāstu par autonomiju un pilsētas (apmetnes vai pat privāta dzīvokļa) izdzīvošanas iespējām mūsdienās sniedz pilsētvides teorētiķis K. Navrateks; autors rosina meklēt alternatīvas un eksperimentēt ar vietējo autonomiju, kas, viņaprāt, jādara ikvienai mūsdienu valstij, ja vien kā vienīgo alternatīvu tā nevēlas piedzīvot iznīcību. Šādam dramatiskam esejas nobeigumam seko A. Siliņa Brīvības ielas cikls, kurā mākslinieks „pretnostata simboliskos monumentus ikdienišķām norisēm”, savukārt izdevuma kuratori pretnostata dramatisko tekstu romantiskajiem attēliem.

A. Rapaports ieskatās arhitektūras jēgā, secinot, ka pašam arhitektam tā nav vajadzīga, taču cilvēce bez Arhitektūras (izcēlums oriģināls) neapšaubāmi ies bojā. Savukārt G. Godiņš esejā „Getliņu tomāts” kritiski vērtē Latvijas politisko situāciju, īpaši pievēršoties kultūrpolitikas kritikai. Informācijas pārsātinātībā dažbrīd pazūd domas pavediens, taču autora argumentācija ir gana spēcīga, lai teju katrs kultūras profesionālis lasot piekrītoši mātu ar galvu.

Arhitektu un arhitektūras teorētiķu ielenkumā savu vīziju par ēku kā būtisku privātās un publiskās telpas (un šaurās līnijas starp) elementu sniedz R. Hofmanis fotosērijā „Teritorija”.

K. Navrateks izdevumā piedalās arī ar globālā kapitālisma īsu apskatu, kam seko A. Lulles eseja, kurā autore iepazīstina ar trešās telpas konceptu mobilitātes un migrācijas kontekstā. Antropoloģe V. Skultāns sniedz ļoti personisku ieskatu migrācijas jautājumā, stāstot par savas ģimenes emigrāciju Otrā pasaules kara laikā, analizējot arī trimdas jēdziena izpratni Latvijā. A. Strokins piedāvā ieskatu fotogrāfiju ciklā „Cilvēki kāpās”, kurā fokusē uz Bolderājas apkārtni kā marginālelementu Rīgas urbānajā ainavā. J. Rislaki ieskatās dezinformācijas fenomenā, savukārt V. Celmiņš skaidro dubultlaika – pedagoģiskā un performatīvā – ideju. D. Hanovs stāsta, kā autora personiskās pieredzes kontekstā, atklājas Citādība un tādējādi arī Latvijas sabiedrības saliedētības problēma. H. Landess kritiski ieskatās multikulturālisma jautājumā, savukārt somu arhitekts un kritiķis J. Palasmā pievēršas tādu elementu kritiskai apskatei kā kolektīvā intelekta sabrukums, postmodernisma laika virspusīgumam un kopainas trūkumam. Eseju kopumu noslēdz mākslas vēsturnieka H. Lepa atmiņu aina par Rīgas apciemojumiem.

Lai arī sena latviešu paruna vēsta, ka vīru no cepures skatīt nedrīkst, šoreiz cepure ir izpelnījusies īpašu atzinību. Krājuma izzināšana sniegs vizuālu un taktilu baudījumu jebkuram lasītājam. Izdevuma noformējums ir minimālistisks, it kā kontrastējot ar saturiski komplicēto un plašo tēmu loku. Pārdomāti ir sakārtota tekstu daļa, t. i., angļu valodai izvēlēts viegli pelēks fons, kas materiālu padara viegli vizuāli uztveramu un klasificējamu. Priecē, ka pārvarēta arī grāmatas integritātes neaizskaramības ideja un izdevuma beigās paredzēta vieta lasītāja piezīmēm.

Pēcvārdā izdevuma galvenais redaktors O. Redbergs aicina zinātniekus, nevalstisko organizāciju pārstāvjus, māksliniekus un citus radošo jomu pārstāvjus aktīvi piedalīties sociāli politisko problēmu risināšanā caur neērtu, bet aktuālu tēmu izpēti. Atliek vien piebilst, ka, aizverot grāmatu, kļūst skaidrs problēmu loks, pie kā risināšanas kopīgiem spēkiem būtu jāķeras, lai beidzot pārvarētu latviskās identitātes krīzi, ekonomisko un politisko stagnāciju, veicinātu vispārēju savstarpējo sapratni un cieņu sabiedrībā, lai domāts būtu arī darīts.

More info: http://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/38455/